Koncerts trešdienā Liepājas Neredzīgo biedrības gada pārskata sanāksmē

Šīm zemāk rakstītām manām vārsmām fonā rit plašsaziņas vietņu uztrauktie un  nopietnību apstiprinošie raksti par to, cik ļoti katrs jauns skolas rudens parāda mūsu jaunās paaudzes novārgumu ar visiem sev pieejamiem virtuālās realitātes gadžetiem. Katru koncertu, kurā mēs, Liepājas Karostas mūzikas skola, ievelkam savus audzēkņus spēlēt, klausīties, būt klāt, skatīties un sajust, ir izmisīgs mēģinājums palīdzēt viņiem ieraudzīt un sadzirdēt kaut ko īstu savā tuvumā - otru jaunieti, kas arī spēlē, klausītāju spožās acis, draudzību ar vienaudžiem no mūzikas skolas un ar skolotājiem, kas atrod laiku parunāties, pastāstīt kaut ko, nomierināt, paauklēt neveiksmē. Tas nenākas vienkārši. Mēs, pieaugušie, skrienam, rikšodami no darba uz darbu, bērni jūtas noguruši jau no paša rīta; to, kas patiešām ar mums notiek, aizēno informāciju un šovu mutuļi, daudz raibāki un skaļāki, nekā dzīve “ikdienas parastā”.

Bet mēs tomēr turpinām. Negribas teikt, cīnīties. Jo nemaz negribas agresiju, kuras visur fonā ir par daudz. Mēs turpinām pilināt pa pilītei mūzikas cerības, skaņu mierinājuma, elpas brīvības. Kaut arī, pieraduši pie sāpēm un apmaldījušies ilūzijās, gan mēs, gan bērni, kad mēģinām viņus no tādām iztīt, turas pretī un pa reizei bailēs iekož rokā.

Bet tomēr kaut kas arī iznāk tāds pasakaini gaišs, un jāatzīst, reizē pārdabisks vai inspirēts. Iznāk maza Greisa, pirkstiņi skar taustiņus klusītiņām, bet zālē iestājas absolūts klusums. Varbūt mēs visi tagad pabijām viņas “Dārziņā”? Varbūt pirmo reizi Oskars Ītans stājas pretī divi simti piecdesmit acu un ausu pāriem, ieelpo un drosmīgi paveic savu “Daļu no notikumiem”. Dāvi pavada viņa lielo brāļu Tomasa un Toma skatuves prieks, un Dāvis arī ir izaudzis līdz trompetes “Lirai” no slavena komponista debesu spīdekļiem daudzu gaismas gadu attālumā. Tihons savai ērtībai vēl liek kājas uz soliņa, bet viņa akordeonam skanot tavas kājas jau pulsē līdzi mundro “Polkas” soli. Evijas rokas ir pieradušas pie vijoles, un kā labam aktierim uzvest etīdi, kas visiem liek noticēt, ka esi skrējējs, kas stadionā veic savu uzvaras apli, tā Evija viegliņām pārskrien savu uzvaru pār četrām gudrajām stīgām! Sofja pie klavierēm pašķir mūsu katra iztēlei lappuses, kurās mēs varētu līkumot un kāpt arvien augstāk apa mazliet smeldzīgu celiņu “Sarabandā”. Patriks spēlē eifoniju, bet viņa elpa un stāsts liek mums gaisā nojaust rožu smaržu no “Savvaļas rozes”. Kopā ar Valēriju mēs tepat zālē satiekam gan Rīgas tango karali Oskaru Stroku, gan to noslēpumaino personu, kuras “Melnajās acīs” dzimusi tieši šī neatkārtojamā mūzika un tās pulss. Diāna velta savu pusi no četrrocīgas “Melodijas” savai skolotājai, kura ļoti vēlējās būt klāt. Sāra ļauj ieklausīties flautas “Cantabile”, kas nozīmē “dziedoši”, it kā jūs un es laika mašīnā būtu nokļuvuši Rīgas Domā pirms 250 gadiem, kur ērģelnieks Tēlemanis šo dziedājumu būtu uzticējis tieši tai vienai no septiņtūkstots ērģeļu stabulēm, kam vārds tiktu dots “Flauta Sāras rokās”. Tikpat ļoti, kā pašā sākumā Greisas dārzā, mēs visi sastingstam, ģitārām Daņilas un skolotājas Daces rokās dziedot “Baltas debesis kā piens, tikai tu un vairs neviens”, jo šķiet, katrs iedomājamies to tikai savu cilvēku Tevi, kam blakus tāds nav vairs cits neviens. Darynas flautiņa laikam pabijusi galvenajā lomā Mocarta operā, satikusi tur putnu pavēlniekus, burvjus un fejas. Šeilai ir jāuzņemas visgrūtākā loma- koncertu noslēgt, bet tie, kas klausās “Negaisu tuvojamies”,  sajūt - gan komponists, gan meitene ir atmosfēras elektrības ģenerators, tikai tāds, kā Imantam Ziedonim: “Mīlestība tā kā zibens nāk –Atnāk, balta uzliesmo un nosit. Tā mēs ejam. Dienas dziest un aust. Uguns šautrās ilgu spriegums krājies. Zibens! Tavs! Un atkal tas nav tavs, Uzliesmo tavs draugs un blakus gājējs.”

No sirds paldies visiem pedagogiem, kuri rūpējās par šiem jaunajiem mūziķiem: klavierspēles skolotājas Ilze Tomsone (paldies arī par koncertmeistara darbību), Aiga Tiltiņa, Ludmila Burmeistere un Dina Sleže, akordeona pedagoģe Irina Jakovļeva, pūšaminstrumentu spēles skolotāji Betija Paula Kraulere, Baiba Kokina, Kristīne Varažinska, Vilnis Mellums, stīgu instrumentu spēles pedagogi Daiga Loceniece un Dace Milzere (paldies arī par palīdzību ar saksofona mēlīti), un koncerta Liepājas Neredzīgo biedrībā 2025. gada 15. oktobrī vadītājai - skolotājai Olgai Blauzdei. Pateicība par koncerta ceļa organizēšanu un koncerta programmu direktores vietniecei mācību un audzināšanas darbā Sanitai Bovtonai.

Ar jums kopā būt pateicīga koncertmeistare Ilva Liepiņa